Rīgas “Dinamo” cāļu skaitīšanas laiks
Kāds tad šosezon ir padevies Latvijas populārākās sporta komandas perējums? Vieni teiks – izgāšanās! Komanda jau pirmajā izslēgšanas spēļu kārtā dabūja pa mizu no pretiniekiem, kurus nekādi nevar pieskaitīt Kontinentālās hokeja līgas (KHL) grandiem. Salīdzinājumā ar iepriekšējām divām sezonām patiesi sperts solis atpakaļ. Optimisti turpretī kliegs – viss ir kārtībā, komanda ar jaunu galveno treneri nospēlēja savu spēju robežās, vietu Gagarina kausa izcīņā nodrošināja, bet lielās uzvaras vēl ir priekšā, jo daļa spēlētāju tikai tuvojas saviem hokejista brieduma gadiem.Hokeja gudrība māca, ka, trenerim ķeroties pie komandas spēles veidošanas, augļu raža nogatavojas un ienākas tikai trešajā sezonā. Tātad Peka Rautakallio spēris vien pirmo soli, un cik noprotams, kluba vadība viņam neliks šķēršļus arī nākamajiem. Soms uzticības kredītu pirmajā darba gadā Rīgā nav pazaudējis, lai arī kluba padomes priekšsēdētājs Juris Savickis vēl nesen televīzijā sūkstījās, ka ne viss Pekas darbā viņu apmierinot. Tomēr, atceroties Šuplera laikus, tagad ir skaidri redzams, ka “Dinamo” vada speciālists, kurš skaidri zina, kādu vēlas redzēt komandu un tās spēli. Stingru un nelokāmu aizsardzībā, agresīvu uzbrukumā. Diemžēl tieši uzbrukums šosezon bija rīdzinieku lielākais klupšanas akmens, jo bez pirmās maiņas pārējiem ar pretinieku vārtu apdraudēšanu īsti nevedās. Tātad tā ir pozīcija, kur klubs var progresēt.Pie šīs sezonas plusiem noteikti minama Rautakallio nebaidīšanās komandā iesaistīt jaunos puišus, piedevām dodot viņiem iespēju arī kārtīgi spēlēt, ne tikai aizlāpīt robus. Pēc šīs sezonas ir skaidrs, ka Latvijas hokejā turpmāk nepazudīs Māris Bičevskis un Juris Upītis, par augsta līmeņa vārtsargu veidojas Māris Jučers. Arī citi HK “Rīga” spēlētāji ir atzinuši, ka redz perspektīvu un iespēju tikt uz “Dinamo”, kas iepriekš bija stipri nosacīta.Savukārt šīs sezonas lielākais mīnuss bija leģionāru izvēle. Te akmens krīt ģenerālmenedžera Normunda Sējēja dārziņā. Skaidrs, ka, veidojot komandu, no kļūdām neizvairīties, jo īpaši ņemot vērā ierobežotos finanšu resursus, ar kādiem jārīkojas Sējējam. Tomēr nevienā no iepriekšējām trim sezonām nebija tik daudz tukšo šāvienu kā šoreiz. Turpinot vistu un cāļu terminoloģijā – vanckaru šosezon bija nepieklājīgi daudz. Melins, Šindels, Nieminens par vanagu upuri kļuva salīdzinoši ātri, arī Lundmarks tāds savus labākos gadus jau pārdzīvojis gailēns vien izrādījās. Vargam pietrūka stabilitātes un beigās veselības, Luceniusam – pieredzes un vārtu gūšanas prasmes. Savu būšanu komandā pilnībā attaisnoja tikai Holts, bet Sējējs no pilnīga fiasko leģionāru lauciņā izkļuva, tikai sezonas otrajā pusē veikli iegūstot Hosu.Arī labu leģionāru piesaistīšana ir joma, kurā “Dinamo” ir iespējas progresēt, taču, domājot par nākotni, ārzemnieku meklēšana Sējējam vismaz pagaidām jāatstāj otrajā plānā, jo galvenais – noturēt komandā šīs sezonas līderus. Līgumi beidzas visai pirmajai “Dinamo” maiņai. Nav noslēpums, ka Miķelim Rēdliham jau sezonas laikā bija izteikts vilinošs piedāvājums no Krievijas. Arī pārējie pašlaik nav pēdējie cilvēki hokejistu tirgū, un viņus visus noturēt būs grūti. Taču tas ir vitāli svarīgi, ja arī nākamsezon kluba vadība par uzdevumu vēlas izvirzīt īsti neizprotamo frāzi – “cīnīties par visaugstākajiem mērķiem”. Šoreiz tie augstie mērķi ātri beidzās, bet būs jau arī nākamās sezonas.