Lobisma likums nav vajadzīgs!
"Latvijai šādu likumu nevajag, un tas bija skaidrs jau 2008. gadā, kad tika apstiprināta pirmā koncepcija par lobēšanu. Toreiz darba grupa vienojās nevirzīt šādu risinājumu uz valdību kā atbalstāmu," uzskata MK Pārresoru koordinācijas centra vadītāja Mārtiņš Krieviņš.
Ikdienas darbu skrējienā Mārtiņš uzspējis uzrakstīt maģistra darbu par iespējamo ietekmes novērtējumu tiem priekšlikumiem, kas tikuši identificēti KNAB koncepcijā par lobēšanas atklātību Latvijā. Tālab "7guru.lv" intervijā ar Mārtiņu par karjeras izaicinājumiem, valsts sektorā strādājošo izpratni par komunikāciju un nezināšanas dēļ par pelēko zonu uzskatīto lobismu.
Biju pārsteigta, kad pateici, ka savu karjeru esi sācis tieši SA aģentūrā...
Jā, pēc "Vidzemes Augstskolas" Politikas zinātnes bakalaura saņemšanas, saņēmu darba piedāvājumu no sabiedrisko attiecību aģentūras "Mediju Tilts". Sāku strādāt un aptuveni pēc trīs gadiem "izdienējos" līdz vecākā PR konsultanta amatam. Pēc augstskolas beigšanas tas man bija liels izaicinājums - ielekt lielā un profesionālā aģentūrā, un izdarīt darbu tikpat labi, kā to darīja kolēģi "ar bārdu".
Pēc savas dziļākās būtības esmu izteikts intraverts, un šis darbs man iemācīja, pirmkārt, komunicēt. Otrkārt, pateicoties tieši darbam aģentūrā sapratu, cik ļoti daudz nozīmē komunikācija ikdienas dzīvē. Treškārt, esmu ļoti pateicīgs Filipam Rajevskim par "mācību stundām" un neatsveramo darba un dzīves pieredzi, ko man deva šis darbs.
Tavuprāt, kādas priekšrocības ir darba pieredzei aģentūrā?
Aģentūras lielais pluss, ka tu strādā ar dažādiem klientiem un dažādām nozarēm. Nekad neiestājas sajūta, ka dari vienu un to pašu. Tu iemācies rast dažādu pieeju dažādiem klientiem, jo katrs ir savādāks. Iemācies strādāt ļoti ātri un ļoti daudz, jo tieši aģentūrā sāc saprast naudas vērtību.
Darbs valsts pārvaldē, kas nebūt nav mazāk izaicinošs, vienlaikus ir krietni vairāk ierobežots un pakļauts dažādiem noteikumiem. Tas prasa zināmu laiku, lai adaptētos un saprastu sistēmu, jo valsts pārvalde kā tāds liels organisms absolūti nav vienkārša. Tā ir sarežģīta, ar saviem rakstītajiem un nerakstītajiem noteikumiem. Piemēram, man vajadzēja aptuveni pusgadu, lai iemācītos lietas, kas saistītas ar politikas analīzi un ietekmes vērtēšanu, rezultatīvajiem rādītājiem, stratēģisko plānošanu. Tikai tad es varēju vienā līmenī diskutēt ar ministriju cilvēkiem.
Kā tu vērtē valsts pārvaldē strādājošo izpratni par komunikācijas nozīmi?
Izpratne un pieeja komunikācijai ir ļoti dažāda. Sākot ar to, vai konkrētais cilvēks vispār kaut ko vēlas darīt un panākt, pierādot sevi kā profesionāli. Nākamais ir izglītības un tālākizglītības jautājums. Iepējams, ka kaut ko tu vēlies izdarīt, tai pat laikā neattīsties. Piemēram, "ieklemmējies" uz to, ka viss notiek tikai caur preses konferencēm un joprojām faksējot preses relīzes.
Viena no lielākajām bēdām komunikācijas jomā, - valsts sektors ļoti cietis konsolidācijas rezultātā. Toreiz, pirmkārt, "grieza" sabiedrisko attiecību budžetus un, protams, pašus komunikatorus. Tas ir atstājis lielu iespaidu uz to kā mēs tagad komunicējam ar sabiedrību. Kas viennozīmīgi brīžiem nav pareizi.
Kaut vai tās pašas nulles deklarācijas - neviens tās nesaprot! Vienkāršs cilvēks nespēj izlasīt nedz likumu, nedz Ministru kabineta noteikumus, jo šo dokumentu valoda ir specifiska. VID tas bija daudz vienkāršāk un profesionālāk jāskaidro.
Protams, atklāts ir jautājums, vai viņi ir spējīgi to izdarīt. Pie kā noved slikta komunikācija? Pie tā, ka cilvēkiem šķiet, ka valsts viņu labā neko nedara!
Tu rakstīji maģistra darbu par lobismu...
Rakstīju maģistra darbu par iespējamo ietekmes novērtējumu tiem priekšlikumiem, kas bija identificēti KNAB koncepcijā par lobēšanas atklātību Latvijā. Pamēģināju paskatīties, kā tika veikta politikas analīze un politikas veidošanas process šai koncepcijai. Kāds ietekmes novērtējums tur tika ietverts. Tad skatoties uz to caur citvalstu pieredzi un ekspertu vērtējumu prizmu, saprast, vai piedāvātais variants, ko piedāvā valdība - izstrādāt speciālu likumu par lobēšanu - būs dzīvotspējīgs vai nē.
Kā tu domā - būs vai nebūs dzīvotspējīgs šis likums?
Mans personīgais secinājums, ka nebūs, jo mēs joprojām neesam tikuši galā ar divām fundamentālām problēmām, kas ir identificētas gan akadēmiskā, gan arī praktiskā līmenī.
Nav definīcijas, kas ir lobēšana un kas ir lobists, un kas ir mērķis, ko vēlamies sasniegt ar šo politiku. Ja KNAB saka, ka ar šo politiku mēs vēlamies sasniegt lielāku atklātību, tas ir ok, bet to var izdarīt jau esošā regulējuma ietvaros.
Man šķiet, ka šo problēmu iespējams atrisināt bez īpaša likuma un šis likums būs deklaratīvs.
Attiecībā uz koncepcijas sagatavošanas procesu – man žēl, ka KNAB neizmantoja iespēju tās izstrādē pieaicināt tos dažus cilvēkus, kas Latvijā ir zinoši par lobēšanas jautājumiem, kā arī "industrijas" pārstāvjus, un tā vietā nolēma risinājumus izstrādāt vieni paši.
Varbūt likuma izstrādāšanu vajadzēja uzticēt Tieslietu ministrijai nevis KNAB?
Šī ir vēl viena problēma. Iespējams to vajadzēja izstrādāt Tieslietu ministrijai vai tai pašai Valsts kancelejai, kas ir atbildīga par valsts pārvaldes politiku. Zināmā mērā lobēšana ir tas, cik mēs paši esam atklāti valsts pārvaldē.
Arī runājot ar profesionālajiem lobētājiem maģistra darba ietvaros nereti saskāros ar to, ka pirmā doma dzirdot vārdu salikumu "KNAB un lobēšana" ir - būs represijas.
Rezultātā visi skatās ar zināmām bažām un jau tagad domā par "atkāpšanās ceļiem". Tādējādi klientam var netikt sniegts lobēšanas pakalpojums, bet gan, piemēram, interešu pārstāvēšana, tādejādi izvairoties no liekām zobu sāpēm un nepieciešamības reģistrēties.
Nesen ir izveidota Lobētāju asociācija.
Es domāju, ka šāda asociācija bija vajadzīga jau ļoti, ļoti sen. Jau tajā mirklī, kad KNAB vispār par šo tēmu sāka runāt, un tas ir datējams ar 2004. gadu. Toreiz pirmo reizi valsts korupcijas novēršanas un apkarošanas programmā tika iekļauts jautājums par nepieciešamību izpētīt lobēšanas regulējuma lauku. Jau tad asociācijai vajadzēja būt un aktīvi līdzdarboties KNAB darbā, domājot par labāko risinājumu.
Ja mēs paskatāmies uz citu valstu pieredzi, tad tur valsts pārvaldes ļoti cieši sadarbojas ar lobētājiem, jo interese par pēc iespējas lielākas atklātības un tīrākiem spēles noteikumiem, tur ir ļoti izteikta. Pieļauju, ka asociācijas dibināšana jau toreiz būtu parādījusi – jā, lobēšana pie mums notiek un tā ir pilnīgi legāla.
Es domāju, ka tad arī būtu atrisinājies jautājums par ētikas kodeksu lobētājiem, ko viņi apņemas veikt pašregulācijas ceļā; par lobētāju reģistru, kur viens būtu asociācijas pārziņā, bet otrs apkopojošā veidā Saeimas vai MK mājas lapā.
Rezultātā ne tikai liela daļa šo jautājumu būtu automātiski noņemta, bet būtu arī daudz vienkāršāk izgrozīt slavenos MK 171. noteikumus par informāciju, kas ir pubiskojama internetā un kas nav. Visas šīs ir tehniskas lietas, kuras varēja atrisināt bez likuma. Vajadzēja tikai piespiešanos un daudz aktīvāku industrijas līdzdalību.
Un tātad, -tavs galvenais secinājums pēc maģistra darba pabeigšanas ir, ka Lobisma likums nav vajadzīgs?
Jā, galvenais secinājums, ka Latvijai šādu likumu nevajag un tas bija skaidrs jau 2008. gadā, kad tika apstiprināta pirmā koncepcija par lobēšanu. Toreiz darba grupa vienojās nevirzīt šādu risinājumu uz valdību kā atbalstāmu.
Otrs secinājums, runājot par procesu, kādā veidā tapa šī koncepcija, tas diemžēl neatbilst tam, ko mēs saucam par labu politikas veidošanas praksi, jo konsultācijas ar industriju nav notikušas.
Trešais secinājums, KNAB pēc būtības nav veicis ietekmes analīzi tiem risinājumiem, ko viņi piedāvāja valdībai. Valdība kā risinājumu ir izvēlējusies likumu par lobēšanu, bet man ir bažas, ka šis lēmums tika pieņemts tāpēc, ka valdībai netika piedāvāts izvērtējums, kādi ir iespējamie riski un kāda ir ārvalstu pieredze. Pa šo laiku Polijā ir parādījies likums, kurš tiek ļoti kritizēts, Ungārijā 2006. gadā pieņēma likumu un jau 2011. gadā to atcēla, Lietuva ar savu likumu netiek galā.
Katrā ziņā es uzskatu, ka šis ietekmes mērījums ir bijis nekāds, lai pieņemtu tik radikālu lēmumu.
Kā tu atbildētu tiem ļaudīm, kuri neizpratnē jautā, kāpēc tie lobisti vispār ir vajadzīgi?
Mēs dzīvojam pārstāvniecības demokrātijā, un interešu dažādība ir ļoti neatņemama sastāvdaļa šajā procesā. Mums ir nevalstiskās organizācijas, dažādas asociācijas, kuras iet un pauž savas intereses, mēģinot tās aizstāvēt un panākt labvēlīgākus risinājumus saviem biedriem.
Lobētājs ir profesionālis, kurš spēj novest līdz lēmuma pieņēmējam pilnu informāciju par kādu jautājumu. Nebūt nav tā, ka lobētājs iet un "šauj" tikai vienos vārtos, piedāvājot vienu risinājumu un nestāstot par citiem.
Profesionāls lobētājs vienmēr informēs par alternatīviem risinājumiem, bet spēs argumentēti pierādīt, kāpēc tieši šis risinājums ir labāks kā visi pārējie. Lai to darītu kvalitatīvi ir nepieciešama informācijas vākšana, domāšana, pētījumi, kā arī visas valsts pārvaldes sistēmas pārzināšana. Tas nav vienkāršs darbs, un kurš katrs no ielas nevar kļūt par lobētāju. Lobētājam jābūt ar ļoti vispusīgu pieredzi, lai viņa vārdos ieklausītos. Jo pie lēmumu pieņēmēju durvīm klauvē ļoti daudz cilvēku, un jautājums ir vai tu esi tāda personība, kuru pazīst un atzīst, lai ar tevi stundu norunātu par kādu jautājumu.
Lobisms nav lēts prieks.
Jā, tas gan. Taču uzņēmējiem jāsaprot, ka laikam ejot un visai sistēmai kļūstot sarežgītākai, šajā jomā nauda būs jāiegulda. Jo uzņēmēji vēlēsies aizstāvēt savas intereses saistībā ar valsts pieņemtajiem lēmumiem. Un parasti aiz šī viena cilvēka – lobētāja - stāv vesela komanda, kas veic ļoti dziļu izpēti un analīzi.
Kāpēc lobistiem, un lobisma nozarei kopumā, tavuprāt, ir tik ļoti slikta reputācija?
Vēsturiski mēs esam jaukuši divus terminus - lobēšana un korupcija. Un, ja palasa KNAB koncepciju, tad diemžēl nepamet sajūta, ka arī tur šis nošķīrums nav konkrēti definēts. Lobēšana ir likumīga darbība, savukārt korupcija ir noziegums, par ko jāsēž cietumā. Un, protams, mums nav bijis nekādu diskusiju par lobisma jautājumu. Ir tikai divi akadēmiķi, kuri orientējas šajos jautājumus, bet pati industrija neko nav darījusi šajā ziņā. Lai gan viens no secinājumiem, kas bija ierakstīts jau pirmajā koncepcijā, - nepieciešams ļoti liels skaidrošanas darbs par lobēšanu gan sabiedrībai, gan arī valsts pārvaldei.
Par Mārtiņu Krieviņu
Pēc studijām "Vidzemes Augstskolas" Politikas zinātnes fakultātē, darbu uzsācis sabiedrisko attiecību kompānijā "Mediju Tilts." Vēlāk savu karjeru izvēlējies veidot valsts sektorā un pusgadu bijis Valsts kancelejas Komunikācijas departamentā, savukārt piecus gadus Valsts Kancelejas Politikas koordinācijas departamentā. No kuriem pēdējos trīs gadus bijis departamenta vadītājs.
Šobrīd Mārtiņs ir Pārresoru koordinācijas centra vadītājs, kura lielākais izaicinājums ir izstrādāt Nacionālo attīstības plānu, vienlaikus tiekot galā ar daudziem citiem Ministru prezidenta un Ministru kabineta dotajiem uzdevumiem.