Jurģis Liepnieks par sarkanajam līnijām
"Mana iekšējā sarkanā līnija ir tāda, ka es nekad nesāku kautiņu pirmais. Es neaiztieku nevienu, kurš pirms tam nav uzbrucis vai vērsies pret mani, maniem draugiem vai kādām manām interesēm," sarunā ar "7guru.lv" stāsta Jurģis Liepnieks. Viņa teiktajam var piekrist, var pavīpsnāt, bet tāds nu viņš ir. Citādi domājošs. Vai tāds, kurš nereti pasaka to, ko citi, iespējams, tikai domā.
Tu tiec dēvēts par sabiedrisko attiecību konsultantu, padomes priekšsēdētāju, izdevēju, filozofu... Kas tu īsti esi?
Es tiešām nodarbojos ar daudz ko, lai gan tieši ar sabiedriskajām attiecībām patiesībā jau diezgan sen nenodarbojos. Faktiski, kad vēl strādāju ar politiķiem (beidzamajā laikā jau es strādāju tikai ar politiķiem), tad biju šai nozarē, bet tagad ar politiķiem arī vairs nestrādāju. Savukārt tādā "komercpiārā" vispār neesmu bijis jau ļoti sen. Protams, šī sfēra man vēl aizvien ir ļoti tuva un mīļa. Tieši šobrīd man ir ļoti interesanti paraudzīties no malas uz notiekošo.
Ar ko tu šobrīd nodarbojies?
Ar visu kaut ko... Es vadu "AB Holding" padomi, vadu "puaro.lv", izdevniecību "Liepnieks un Rītups", kopā ar Mamkinu "Pirmajā Baltijas kanālā" veidojam televīzijas raidījumu "Spornaja teritorija", sekoju finanšu tirgiem, mazliet spekulēju, man ir meita, ģimene, sports, par garlaicību nesūdzos. Nē, nu labi... Ja mēs nopietni runājam, tad, protams, es vienmēr daru tikai vienu lietu - nodarbojos ar sevis vērošanu un mēģināšanu kaut ko saprast šajā dzīvē.
Tad es saprotu, ka to, kas notiek politikā un sabiedrisko attiecību nozarē tu vienkārši vēro, bet iekšā neesi?
Jā.
Šobrīd viena no vortālā "7guru.lv" aktuālām tēmām ir KNAB izstrādātais Lobisma likums un lobisma kā nozares attīstība. Kā tu vērtē lobisma attīstību un jaunizveidoto lobistu asociāciju Latvijā? Arī mūsu politiķu izpratni par lobismu un lobistu lomu?
Lai arī ļoti cienu daudzus no tiem biedriem, kas šo iniciatīvu un asociāciju veido, es tomēr diezgan skeptiski uz to raugos. Baidos, ka reizēm dzīvē ir tā, ka, atkarībā no tā, kā lietas nosauc, tās iegūst, teiksim, dažādu spēku un nākotnes potenciālu. Šobrīd, un, jau daudzus gadus pastāvošās likumdošanas ietvaros, ar lobismu veiksmīgi nodarbojas profesionālas asociācijas.
Piemēram, Zivjrūpnieku asociācija, vai, piemēram, metāla pārstrādātāji vai dažādas zemnieku organizācijas. Ja viņiem kaut ko nozarē vajag, ja ir kādas sasāpējušas problēmas, šīs organizācijas puslīdz tiek galā un atrod ceļu gan līdz Saeimai, gan parlamentam. Industrijas šādi savus jautājumus risina un tas ir normāli. Reizēm veiksmīgāk vai neveiksmīgāk, bet principā viss ir kārtībā. Ir ievērojami veiksmes gadījumi pat Eiropas līmenī. Tāpēc neredzu lielu nepieciešamību kaut ko mainīt. Profesionālās sabiedriskās organizācijas, nozares organizācijas, ir dabisks lobijs. Tām nav nekādu citu uzdevumu, nekādu citu ideju.
Jā, bet lobisms kā tāds šobrīd nav juridiski definēts, nav likuma...
Nav teikts, ka tam būtu jābūt obligāti speciāli definētam. Tas ir tikai viens vārds, kā mēs nosaucam normālu mijiedarbību demokrātiskā sabiedrībā starp kaut kādām organizētām grupām un likumdošanas procesu. Nav obligāti kaut kā speciāli jāiezīmē.
Otrkārt, lobisms un lobists atšķiras. Manuprāt, ne vienmēr cilvēki, kas par to runā, saprot, par ko tieši runā. Ja mēs, pieņemsim, skatāmies uz ASV, tad vārdam "lobisms" vai "lobists" ir viena nozīme. Nekur pasaulē nav analoga amerikāņu lobisma industrijai. Ja mēs runājam Eiropas Savienības kontekstā, Briselē vai Strasbūrā, tad tas ir kas cits. Dažādās Eiropas valstīs ir atšķirīgas prakses, tradīcijas, kultūra. Pirms runāt par kaut kādu likumdošanu Latvijā, vajadzētu vismaz saprast šos modeļus un apzināties, ka tā regulācija ir ļoti atšķirīga. Izlasīt dažas grāmatiņas. Kā vienmēr - to ne visi ir izdarījuši.
Ja es dzirdu, ka vajadzēs regulēt kā kāds parlamentārietis ar kādu tiekas, tad es domāju, ka cilvēki ir sajukuši prātā. Jo lobismam ar to nav nekāda sakara. Tam vispār nav nekāda sakara ar veselo saprātu.
Parlamentārietis var tikties ar ko viņš grib. Arī domāt viņš drīkst par ko grib un iesniegt likumus kādus grib. Tas ir tas, ko mēs gaidām no saviem parlamentāriešiem. Mēs ceram, ka viņi tiksies ar vēlētājiem, industriju pārstāvjiem un pārstāvēs to intereses. Tas, ko parlamentārietis nevar, ir ņemt naudu no kā grib, bet tas jau Latvijā ir ļoti smalki regulēts. Ja nu kāds grib specifiski sasaistīt kādu konkrētu finansējumu ar kādu konkrētu likumdošanas iniciatīvu, tad, var, protams, bet es neredzu nekādus šķēršļus to darīt jau šobrīd. Piemēram, Pieneņu audzētāju biedrība, ja tā grib speciālu likumu par pieneņu audzēšanu un arī gribētu samaksāt par to partijai, viņi to principā var arī tagad. Katrs pieneņu audzētājs var jau tagad ziedot, kam vien vēlas. Ja grib, viņi kā trešā persona var piedalīties aģitācijā. Pateikt, ka atbalsta šo partiju un aicina visus labas gribas pieneņu audzētājus balsot par šo partiju. Likumdošana to neaizliedz. Īstas problēmas šajā sfērā nepastāv. Savukārt, ja kāds pieneņu audzētājs ziedo un negrib atklāt vai tas ir par kādu konkrētu likumu, vai skaistu seju, vai ideoloģisku pozīciju, vai uzvaru konkursā, tad viņš to vienalga neatklās.Ar to es gribu teikt, ka es tādu īstu, aktuālu nepieciešamību pēc jauna regulējuma neredzu. Ja mēs šo likumu gribam ieviest, vajadzētu saprast, kādu problēmu mēs gribam risināt un kādu mērķi cenšamies sasniegt. To es no līdzšinējām diskusijām neesmu sapratis.
Atgriežoties pie sabiedriskajām attiecībām - kā tev šķiet, vai šī ir dzīvotspējīga nozare?
Obligāti. Obligāti! Sabiedriskās attiecības ir viena no dinamiskākajām nozarēm, kādu vispār var iedomāties. Es ar sabiedriskajām attiecībām sāku nodarboties 90.- tajos gados un to nevar salīdzināt ar šodienu. Ja vēl pirms 10 gadiem mēs no SA speciālista gaidījām, ka viņš mācēs uzrakstīt preses relīzi, izklāstīt argumentus un noformulēt domas, un nosūtīt tos pa faksu, tad piezvanīs un uzprasīs vai tā ir saņemta, tad šobrīd mēs no SA speciālista gaidām pilnīgi kaut ko citu. Toreiz SA speciālisti centās "burzīties" kopā ar žurnālistiem, iedzert tēju vai ko stiprāku ar pēc iespējas lielāku skaitu žurnālistu, dibinātu kontaktus un tādā garā, pazīties ar redaktoriem, mediju īpašniekiem, tas bija tas, kas vajadzīgs, lai veiksmīgi strādātu.
Tagad, ja es ņemu darbā sabiedrisko attiecību cilvēku, man ir svarīgi, lai viņš prastu ar telefona palīdzību uztaisīt videoklipu, ielikt to "Youtube.com" un dabūt gatavu, lai šo video 3 dienās noskatās 3000 skatītāji.
Man ir svarīgi, lai viņš būtu sociālo tīklu eksperts, lai viņš mācētu noformulēt jebkuru domu 140 zīmēs. Man neinteresē, cik redaktoru viņš personiski pazīst. Man interesē, cik viņam ir sekotāju tviterī un kā viņu uztver sociālo tīklu viedokļa veidotāji.
Domāju, ka šis industrijai ir ļoti interesants laiks, mani šie jautājumi ļoti interesē, un viena no jomām, kurā es konsultēju vēl aizvien ir šī, proti, sabiedrisko attiecību darba organizācija un struktūra, darbinieku atlase, metodes.
Nesen uz Latviju atbrauca kāds puisis no Krievijas, sludinot sevi kā "melnā PR" speciālistu.
Sabiedrisko attiecību nozarē mēs nodarbojamies ar reputācijām. Mēs kāda reputāciju pilnveidojam, būvējam, kopjam un, protams, var darboties arī no otras puses – ar reputācijas bojāšanu, iznīcināšanu un cita veidu kaitēšanu. To varētu saukt par to "melno PR" – izmantojot tās pašas vai līdzīgas tehnoloģijas censties padarīt kādu reputāciju neadekvātu tās vietai. Protams, ka tas notiek. Patiesībā visapkārt. Tāda ir dzīve. Cilvēki, biznesi un grupas ļoti bieži cenšas sevi izcelt uz konkurentu rēķina.
Sabiedriskās attiecības jau cilvēku attiecībās neievieš neko jaunu, tas tikai piepalīdz cilvēkiem viņu mērķu sasniegšanā.
Cilvēki taču mēdz visādi nīdēt un apkarot viens otru. Viņi ir riebīgi, skaudīgi, atriebīgi. Sabiedrisko attiecību instrumenti ļoti bieži tiek laisti lietā, lai kārtotu rēķinus, ieriebtu. Es to nekā īpaši nemitoloģizēju, tādi mēs, cilvēki, esam.
Tu esi kādreiz izmantojis šo metodi un grāvis kāda reputāciju?
Nu, protams. Skaidrs, ka. Daudz esmu strādājis politikā un tur jau visbiežāk mēģina pastāstīt, ka konkurenti ir korumpēti, nekompetenti vai blēži. Tas notiek visu laiku. Vismaz Latvijā tas pieder pie politiskā diskursa un ir neatņemama Latvijas politikas sastāvdaļa. Ar to nodarbojas visas partijas. Visi izmanto katru vismazāko iespēju parādīt konkurentu negatīvā gaismā, atsegt pat tā mazākos trūkumus un kļūdas.
Pagājušās vēlēšanās es biju izveidojis sarakstu ar 8 politiķiem no dažādām partijām, kuri, manuprāt, nebūtu pelnījuši būt Saeimā. Septiņus neievēlēja. Zatleru arī nebūtu ievēlējuši. Laika pietrūka, lai gan, būtu bijis naudiņas bišķi vairāk, varbūt arī paspētu. Naudiņas nebija, jo tā bija tīri mana pilsoniska iniciatīva. Es biju ļoti emocionāls pagājušajā reizē.
Kad nolēmi veidot "puaro.lv"?
Ļoti precīzi atceros ar ko tas sākās. "Puaro.lv" nolēmu veidot tajā dienā, kad Zatlers atlaida Saeimu. Es esmu ļoti ilgi nodarbojies ar politiku. Man tā ir tuva un mīļa, un man rūp mūsu valsts. Tā kā man nebija klientu un nebiju, kā agrāk, tieši iesaistīts politiskajos procesos, nevarēju mierīgi nosēdēt un uz visu noskatīties. Tā radās ideja un es esmu priecīgs par to, ko mēs izdarījām. Komanda, produkts šobrīd ir izveidots, nostabilizēts. Dzīvo savu dzīvi. Mana loma tur vairs nav tikpat kā nav nekāda.
Kā ar "melnā PR" morāli ētisko aspektu?
Kas attiecas uz mani personīgi, mani principi ir skaidri. Mana iekšējā sarkanā līnija ir tāda, ka es nekad nesāku kautiņu pirmais. Es neaiztieku nevienu, kurš pirms tam nav uzbrucis vai vērsies pret mani, maniem draugiem vai kādām manām interesēm.
Kad ir, tad, protams, es uzskatu, ka man ir tiesības aizsargāties ar tiem līdzekļiem, kādi manā rīcībā ir. Ārpus politikas tas ir vienkārši. Nekad pirmais nevienu neaiztikšu, neapsaukāšu, neapvainošu, nekaitēšu. Nekad. Nedomāju, ka ir kāds gadījums, kad es būtu šo savu principu pārkāpis. Tieši otrādi, es katram muļķim arī pakaļ neskriešu, daudz ko varu palaist gar ausīm, taču, ja kāds ļoti grib ar mani naidoties, parasti es nespēju cilvēkam atteikt. Kas attiecas uz politiķiem vai amatpersonām, tad reizēm šo principu pielietot ir sarežģītāk. Viņš varbūt nedomā, ka ir aizskāris mani personīgi, bet es domāju, ka viņš, darot muļķības, esot nekompetents, kaitē man kā šīs valsts pilsonim un patriotam un es varu pret viņu vērsties. Tā arī gadās.
Cik liels ir "puaro.lv" apmeklētāju skaits?
Komercinformāciju mēs neizpaužam, bet esam ļoti apmierināti ar rezultātiem. Nekonkurējam, protams, ar trīs lielajiem portāliem. Runājot par interneta biznesu kā tādu, tad šai biznesā vēl ir daudz vietas. Skaidrs, ka tuvākajos piecos gados būs tendence preses auditorijai samazināties. Šī tendence jau ir sākusies, bet tā vēl nav pilnībā aktualizējusies reklāmas industrijā. Respektīvi, šobrīd drukātā prese saņem vairāk reklāmu, nekā tā būtu pelnījusi. Dzīves stila žurnāli piedzīvos norietu. Dzeltenā prese absolūti tiks izkonkurēta. Protams, pavisam nepazudīs, bet smalkās aprindas, kailās krūtis un plikās pakaļas – to visu jau internets ir paņēmis. Bezmaksas satura kļūs arvien vairāk. Pieaugs blogeru nozīme. Nišas kļūs atkal svarīgas. "BMW" pirmā sērija reklamēsies Agneses Kleinas blogā un "Canon" pie "Mēs dzeram un rakstam texxtus". Reklāmisti vienkārši pagaidām stagnē. Gribēdami būt radoši, īstenībā atražo vecas un garlaicīgas lietas un metodes.
Saki, kāpēc politika? Kāpēc šķietami pašpietiekami un realizējušies ļaudis dodas turp?
Politika ir interesanta. Cilvēks sajūt varas garšu. Tajā ir kaut kas, kas māna, kas šķiet pievilcīgs, kas nelaiž vaļā.
Kādu brīdi...
Jā, bet tas atkarīgs, cik izteikts varas gēns cilvēkam. Ir cilvēki, kas nekad netiks no tā vaļā. Piemēram, Lembergs. Pat cietums viņu nevar aizbaidīt. Taču tas ir individuāli. Daži vispār nesaprot, neredz, kur tas kaifs. Gadās, ka cilvēks ar prātu saprot, ka tā nemaz nav viņam īstā vieta, bet– vīrietis spēka gados – viņam gribas vadīt kaut ko vairāk par savu firmiņu. Varbūt gribas vadīt valsti!?
Tev arī bija vēlme vadīt valsti?
Protams, man ir bijusi tāda vēlme, ļoti labi saprotu to kaifu un savā ziņā kādu laiku valsti esmu vadījis. Tagad vairs nav, prioritātes kaut kā nobīdījās. Kļūstot vecāks, raugies uz lietām savādāk. Tas ir personības jautājums, un nevajadzētu prātot, kas pareizi, kas – nepareizi. Katram savs. Es nevienu nenosodu – kas grib, lai iet un mēģina.
Kādas šobrīd ir tavas dzīves vērtības?
Ir svarīgi, lai tā dzīve, kas ir apkārt, neļauj tev palikt tam, kas tu esi. Lai provocē un spiež pilnveidoties, augt un mainīties. Es gribu dzīvot dzīvi, kas mani izaicina, neļauj iesūnot, neļauj kļūt vājam. Man patīk, ja ir izaicinājumi, uztraukumi, gandarījums, prieks, bailes, šaubas, cerības, veiksmes un neveiksmes. Dzīve ir īsa, tā ir jāgrābj abām rokām, citiem vārdiem, jo vairāk jūs dariet, jo vairāk iesaistāties, piedalāties, jo vairāk jūs iegūstiet, tapēc es daru daudz un visdažādākās lietas. Man nav nekādu iebildumu, ja ir grūti. Ar vecumu tomēr kļūsti gudrāks, slinkāks, izlaidies, grūtības palīdz turēties formā.
Ja nebūsi kritis, nevarēsi piecelties. Vai esi izjutis sāpīgus kritienus?
Droši vien katru otro dienu ir kritieni. Protams, mūsu paaudzei ir nenormāli veicies. Pēdējie 20 gadi ir bijuši tik vājprātīgi dinamiski!
Kas tev dod spēku piecelties?
Vienkārši nevajag sevi ņemt pārāk nopietni. Nevajag uzskatīt, ka būs viegli un ceļš būs bez grūtībām. Kritieni ir tikai dabiska dzīves sastāvdaļa – tas vispār nav nekas īpašs. Tā pasaule ir iekārtota. Ja cilvēks ir domājošs, tad viņš vienmēr uzdos sev jautājumu, kāpēc es nokritu, kapēc mani nogāza, kā tas notika, kā to nepieļaut, kāda ir mācība. Piecelsies un centīsies darīt labāk. Un tā atkal un atkal un varbūt, ka kaut ko arī ar laiku sapratīs. Nevajag gaidīt, ka būs viegli, nevajag iedomāties, ka tu esi kaut ko pelnījis, ka tev kaut kas pienākas, vajag domāt un vajag dzelzīti, tad jau viss būs labi.
Tu savulaik kādam intervijas varonim uzdevi jautājumu par piecām lietām, kas katram vīrietim jāizdara pirms nāves.
Jā... (ilgi domā). Man ir jāuzraksta pāris grāmatas – tas man ir jāizdara. Vēl man ir sakrājušās kādas 200 grāmatas, kas jāizlasa. Tas ir neskaitot ikdienas lasāmo. Šis saraksts sastāv no lietām, kas jāuzraksta un jāizlasa.
Par ko būs šīs grāmatas?
Grāmatas, kas ietvertu domāšanas augļus, domāšanas pieredzes rezultātus. Kāda grāmata – tas nav tik svarīgi, ir svarīgi, lai ir kāds rezultāts. Protams, vienīgais, kas no tā varētu būt, ir kaut kāda doma. Doma, kas nav noformulēta tekstā, nav pabeigta, nav nostrādāta līdz galam. Līdz ar to tas, kas būtu jāizdara, - kaut kas jāuzraksta.