
Aizgājusī sestdiena un svētdiena Rīgā bija līdz malām piepildītas ar hokeju. Lai arī ne ar pašu nopietnāko, bet tāpēc, ne mazāk aizraujošu.
OTRĀ DAĻA: SESTDIENA, 21- MAIS
LĪDZ SPĒLEI
Labu laiku, pirms spēles sākuma, „Arēnas Rīga” gaitenī satiku neatkārtojamo un nemainīgo Rīgas, un ne tikai, hokeja pasākumu vadītāju, kā vienmēr, lieliskā formā, Rīgas „Dinamo” tehnisko direktoru Armandu Simsonu. Uz manu joku, par mandrāžu, viņš atreaģēja ar nervoziem smiekliem un aizskrēja tālās, pa saviem organizatoriskajiem jautājumiem. Ja vien Jūs dzirdētu viņa balsi pēc Zvaigžņu spēles! Pat trenētais kakls slodzi neizturēja …
Arēnas preses centrā, kurš uz „zvaigžņotās nedēļas nogales” laiku bija pārvērties par vienkāršu žurnālistu atpūtas istabu, mūs gaidīja klāti galdi, un iespaidīga alus pudeļu „baterija”, kā arī patīkams jauneklis, kurš pildīja oficianta, informatora, gida, elektrisko pagarinātāju sagādnieka, sporta kompleksa plāna skaidrotāja, salvešu un alus pudeļu savācēja, un kādas vēl tik nē, funkcijas. Nekad, tā īpaši, netiku pievērsis uzmanību apkalpojošā personāla darbam, bet šoreiz, no sirds, lepojos ar savu tautieti, kuram, ar savu kvalitatīvo darbu, izdevās šos svētkus padarīt vēl labākus.
Uz preses konferenci, kurā piedalījās KHL direktoru padomes priekšsēdētājs Vjačeslavs Fetisovs un KHL Valdes priekšsēdētājs Aleksandrs Medevedevs, es negāju, par ko, drīzumā, nemaz nenožēloju. Skatoties uz satrauktajiem masu mediju pārstāvjiem, kas savā starpā vētraini apsprieda sensacionālo jaunumu (Jūs zināt, par ko ir runa), es no sirds priecājos par to, ka neesmu žurnālists. Personīgi priekš manis un līdzjutējiem, kuri piepildīja arēnu, hokeja svētki tikai uzņēma apgriezienus. Pats spilgtākais moments, kurš raksturoja pilnīgi nevietā izteikto KHL direktoru padomes priekšsēdētāja paziņojumu, notika mazliet vēlāk. Pirms Meistarības šova sākuma, jau manis pieminētais vakara vadītājs Armands Simsons, palūdza tribīnēs esošajiem cilvēkiem, virs galvas pacelt, īpaši izdalītos, tumsā spīdošos, kociņus. Zālē, gandrīz pavisam, nodzisa gaisma, un uz videokuba ekrāna tika demonstrēti kadri, kuru galvenajie varoņi bija, pagājušā gada septembrī traģiski bojā gājušie, Jaroslavļas „Lokomativ” spēlētāji. Iestājies zāle klusums bija tik aizkustinošs, ka šo rindu autors sajuta kā kaklā sakāpj kamols… Paskatoties uz, man blakus stāvošo, izdevuma sports.ru žurnālisti, sapratu, ka meitene, pēdējiem spēkiem, cenšas aizturēt asaras. Pēkšņi līdzjutēji, arvien skaļāk un skaļāk, sāka skandēt: „Loko”, „Loko”. Tieši uz „Arēnas Rīga” ledus, Jaroslavļas „Lokomativ” uzvarēja savā pēdējā turnīrā…
Un, velns parāvis, tikai sekundi pēc Jaroslavļas komandas piemiņas ceremonijas beigām, preses ložā „ievēlās” divi masu mediju pārstāvji, skaļi apspriežot sensacionālo atkāpšanos no amata (Jūs zināt, par ko es runāju)…
Turpinājums sekos…
Raimonds Grants, Dinamofans