Aizgājusī sestdiena un svētdiena Rīgā bija līdz malām piepildīts ar hokeju. Lai arī ne ar pašu nopietnāko, bet tāpēc ne mazāk aizraujošu.

PIRMĀ DAĻA: Piektdiena, 20- tais

Pēdējā nedēļas darba dienā, uz „Arēnas Rīga” ledus laukuma, spēkiem mērījās, mūžam jaunie, latviešu un krievu hokeja veterāni. Krievijas veterānu komanda, kuru uz ledus ar kapteiņa atzīmi uz krūtīm veda Vjačeslavs Fetisovs, krustoja nūjas ar latviešu hokeja veterāniem, kurus cīņā veda neatkārtojamais Helmuts Balderis. Stundu tīrā spēles laika vēlāk, arēnas tablo piefiksēja pārliecinošu Fetisova komandas uzvaru- 11:7. 

Pēc spēles beigām, mums izdevās mazliet aprunāties ar abu komandu pārstāvjiem.

Harijs Vītoliņš (Helmuta Baldera komanda):

- Sen nebijām spēlējuši, kā arī sen nebijām tikušies ar puišiem. Dzīve izmētājusi katru uz savu pusi, tāpēc bija patīkami satikties un uzspēlēt šādā lieliskā atmosfērā. Zaudējām, lielāko ties,  tādēļ, ka pretinieku komanda ir pārāka meistarības ziņā. Pieļausim, ka Vječaslava Fetisova komanda realizēja trīs soda metienus, no sešiem. Mums bija daudz iespēju, bet mēs realizējām tikai vienu. Un tas, manuprāt, ir rādītājs. Kaut gan mēs centāmies un , gandrīz panācām pretinieku, tomēr, tikt, kaut vai, līdz neizšķirtam rezultātam, mums neizdevās. Protams, spēlei aizritēja šova noskaņās, taču tas nenozīmē, ka mēs nevēlējāmies uzvarēt. Maksims Mihailovskijs, protams, spēlēja vienkārši lieliski, un mums nekādi neizdevās atrast viņa vārtu atslēgu.

            Vladimirs Malahovs (Vjačeslava Fetisova komanda):

- Ja nekļūdos, tad pēdējo reizi es Rīgā viesojos 1989. gadā. Un tagad es atbraucu un pilsētu pat nepazinu- tik ļoti viss ir mainījies. Uz labo pusi, protams. Ziniet, es ļoti labi atceros Jūsu veco Sporta pili, neskatoties uz to, ka agrāk visas hokeja arēnas līdzinājās cita citai. Nedomāju, ka pateikšu kaut ko oriģinālu, bet pieminot Rīgu, momentā prātā nāk neatkārtojamā atmosfēra arēnā. Turklāt, arī agrāk, vēl Padomju laikā, Jūsu nelielā pils bija līdzjutēju pilna, un visi aktīvi atbalstīja savu komandu. Šo brīdi es atceros ļoti labi. Arī šodien, neskatoties uz to, ka tribīnes nebija pilnas, atmosfēra, vienalga, bija ļoti laba. Jo īpaši, kad visi prasīja Vladimiru Miškinu iziet uz ledus. Bet Vladimirs Semjonovičs ļoti uztraucās (smejas)!

            Sergejs Makarovs (Vejčeslava Fetisova komanda):

- Ar Rīgu man  saistās daudz, atmiņā paliekošu, brīžu. Jūsu pilsētā vienmēr bijušas ļoti smagas spēles. Rīgas „Dinamo” PSRS čempionātā vienmēr spēlēja ļoti labi, bija ļoti nepiekāpīga komanda, it īpaši, tas attiecas uz mājas spēlēm. Tāpat, nevaru neatzīmēt Rīgas līdzjutējus. Viņi ir ļoti emocionāli- kā Padomju laikā, tā arī tagad. Vēl vecajā Sporta pilī, kuru es labi atceros, līdzjutēji sēdēja ļoti tuvu mūsu solam, un ļoti spēcīgi psiholoģiski mūs ietekmēja.

            Kas attiecas uz manu sportisko formu, kas daudziem likās visai pienācīga, teikšu tā- es trīs reizes nedēļā kāpju uz ledus un slidoju. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet mēs varam uzturēt fizisko formu tikai ar hokeju. Mēģinājām tenisu, bet kortā ļoti ātri piekūst kājas, futbols- apmēram, tāds pats stāsts. Kājas ātri „nosēžas”, bet pie hokeja, acīm redzot, mūsu organisms ir pieradis, tāpēc mums atliek tikai iemīļotais sporta veids.

Pēc tam, kad nogurušie, bet apmierinātie abu kolektīvu veterāni atbildēja uz daudzajiem preses jautājumiem, hokeja kompānija, gandrīz pilnā sastāvā, devās uz Rīgas centru, kur notika jaunā un unikālā oficiālā Kontinentālās hokeja līgas sporta bāra svinīgā atklāšana.

Šo rindu autors, mazliet, nokavēja oficiālo atklāšanas ceremoniju, bet tikko ienākot bāra telpās, gandrīz saskrējās ar plati un jautri smaidošo Sanktpēterburgas SKA treneri Milošu Ržihu. KHL līderu komandas aizbildnis, ar prieku, dalīja autogrāfus un pozēja fotogrāfiem. Jāatzīmē, ka ar to pašu nodarbojās, sākumā, nodarbojās gandrīz visas hokeja slavenības. Laipnie oficianti, veikli manevrēja starp  svarīgajiem viesiem, piedāvājot apmeklētājiem jebkura stiepuma dzērienus un uzkodas, dažādām gaumēm. Žurnālisti turpināja „pratināt” slavenības ar jautājumiem, uz kuriem, tie ar prieku atbildēja, bet personīgi es, nenoturējos un izteicu savu dziļo un patieso cieņu Sergejam Gimajevam, uz ko Sergejs Naiļjevičs atbildēja ar neskatāmiem komplimentiem, adresētiem mūsu pilsētai un cilvēkiem, kas šeit dzīvo. Atzīšos, ka bija visai patīkami to dzirdēt.   

No sirds „piedegustējies”, es devos uz, blakus telpā esošo, karaoke bāru. Citu, dziedāšanas pašdarbnieku, vidū, spilgti izcēlās neliela auguma vīrietis ar spēcīgu un labi nostādītu balsi. Cik gan liels izrādījās man izbrīns, kad šajā solistā atpazinu Maskavas „Dinamo” uzbrucēju Mihailu Aņisinu, kurš atpūtās savu tuvāko radu, draugu un kluba biedra Vječeslava Kozlova sabiedrībā. Vakara gaitā, pie mikrofona stājās liels skaits vokālistu – entuziastu, taču izpildījuma līmenī, neviens no viņiem nespēja pat pietuvoties latiņai, kuru bija uzstādījis sportists. Tāpēc, personīgi man, nākamajā dienā, nebija pārsteigums Mihaila Aņisina triumfālā uzstāšanās Zvaigžņu spēlē ar mikrofonu rokās.

Izklīst hokeja un hokejam tuvie ļaudis sāka tika ap rītu, bet par veiksmīgās atpūtas liecību kļuva akreditācijas karšu zudums, ko vēlāk konstatēja deviņi (!) masu saziņas līdzekļu pārstāvji! Vai nav labs pasākuma mēroga rādītājs?

Turpinājums sekos…

Raimonds Grants, Dinamofans