Šoreiz mēs sarunājamies ar Rīgas „Dinamo” leģionāru Džeimiju Lundmarku. Mēs pārrunājām daudz tēmu, izlemjot neaizskart KHL Latvijas kluba situāciju, bet parunāt par viņu pašu.
Golfs, kukurūza un zviedru gaļas bumbiņas
Jums ir hobijs?
-Jā, man ļoti patīk šaut. Parasti tas ir „Skeet shooting”, t.i. šaušana mērķī, vai kā saka, pa šķīvīšiem. Vasarā es piedalos šaušanas turnīros, un protams, nevar aizmirst par tādu spēli kā golfs.
Noteikti, esat bijis Sanda Ozoliņa golfa laukumā?
-Esmu par tādu dzirdējis, taču šajā sezonā es pārāk vēlu pievienojos komandai un neizdevās uzspēlēt. Runā, ka esot forši.
Ko, ko sporta veidiem Jums patīk skatīties, nevis spēlēt pašam?
-Golfu, kaut arī pats spēlēju, amerikāņu futbolu, hokeju.
Krievijas skatītājiem, kā arī Rīgā, amerikāņu futbols ir kaut kas nesaprotams.
- Jā, amerikāņu futbolam, starp citu, ir daudz skatītāju. Cita mentalitāte, viss cits. Bet vispār, es varu saprast, kāpēc citiem nav interesanti. Kādam patīk arī dažāds hokejs, nesakrīt viedokļi.
Parasti skatāties spēli pilnībā, vai arī atsevišķus momentus?
- Pietrūkst laika, un es skatos tikai svarīgākos spēļu momentus. Reti redzu spēles pilnībā- tās tiešām, parasti, ir kaut kādas detaļas, un spilgti, atmiņā paliekoši brīži…
- Kura NHL komanda ir vistuvākā?
Ja spriest no līdzjutēja puses un nejusties kā spēlētājs, tad – Pittsburga, parasti apbrīnoju Krosbiju. Komanda bieži uzbrūk, un tādas spēlēs ir neticami interesanti skatīties, aizraujoši.
Patīk sižeta asums? Tad varbūt „Detroita” ir tuvāka?
- Jā, arī laba komanda. Un Dacuks, vispār ir labākais līgas spēlētājs.
Mēs, ar Jums, satikāmies, un es pēkšņi uzzinu, ka Jums ne pārāk garšo suši. Bet kas garšo?
- Nē, man garšo suši, taču tikai ne tie rolli, kuri pagatavoti. Es nevaru skatīties uz pārāk svaigu, kas nav pagatavots uz uguns. Skaties, Tev šādi garšo? (rāda man rollu bildi ar nosaukumu „Filadelfija”)
Jā, man garšo..
- Nopietni? Nē, es labāk apēdīšu to, kas ir „pagatavots”. Vasarā, mājās, es pats ļoti daudz gatavoju. Es taisu kaut ko vienkāršu- steiku, vai arī kaut ko tādu vīrišķīgu. Parasti kopā ar kartupeļiem un kukurūzu. Tur, kur mēs dzīvojam, kukurūza aug gandrīz visur, un mēs, mierīgi, varam to noraut un uzcept- tas ir pats iecienītākais. Zini, kad kukurūza uz tāda kociņa, un vēl karsta? Vēl man ļoti garšo zviedru bumbiņas no gaļas. Grūti paskaidrot, kas tas ir- tas ir jānogaršo. No dzeramā, pirmajā vietā, kaut kā ir ūdens, vēl man garšo ābolu sula.
Bet pasūtījāt Spraitu!
- Visur vajadzīgas pārmaiņas! Bet katru rītu vāru sev kafiju, kaut gan agrāk to nedzēru. Var teikt, ka esmu sācis to dzert tikai pēdējā gada laikā- arī, sava vieda, pārmaiņas.
Neticu, ka vienkārši melnu…
- Bet protams, es varu tur vēl piebērt cukuru, pienu. Nē, tukša kafija, bez pildījuma, nav priekš manis. (smaida)
Noteikti arī līdz latviešu nacionālajai virtuvei arī esat ticis?
-Man liekas, ka esmu kaut ko tādu ēdis. Tikai neatceros nosaukumu un precīzi nepateikšu.
„Lido”, noteikti?
- Jā, tieši tā ir tā vieta. Tur ir daudz dažādu ēdienu, palika tādas, tieši latviskas, asociācijas. Mēs kādu laiku pirkām vienu un to pašu. Tagad, patiešām nevaru atcerēties.
Top gun, Call of duty, Coldplay– Džeimija Lundmarka komplekts
Mīļākā filma ir?
-Blēži! (Rounders) un, laikam, „Top gun”. Tā ir veca, un tur ir aeroplāni, ļoti laba.
Tā ir 1980-to gadu filma?
- Vienlaicīgi veca un mūžīga. Vai tiešām Tu to neesi redzējusi? Ak, Dievs! Toms Krūzs, Vels Kilmers…
Steidzami pasūtīšu!
- Un pasteidzies!
Pāriesim pie notīm! Jūsu dzīvē ir daudz mūzikas?
-Es klausos absolūti visu. Bet ja jāizvēlas, tad lai tas ir hip hops- Jay Z, piemēram.
Vairākums hokejistu dala mūziku „pirms hokeja” un „pēc hokeja”. Jūs arī?
- Es klausos absolūti visu, vienkārši to ietekmē laiks. Pirms spēles es klausos kaut ko spēcīgu, pop- pank. Pēc spēles, tas parasti ir Coldplay. Laikam, mana mīļākā grupa.
Kurš ģērbtuvēs ir DJ?
-Guņa! (Guntis Galviņš) Dance, tehno, Tiesto… enerģiska mūzika, kura noskaņo uz spēli.
Tiesto, noteikti, pēc Hossas pāriešanas, pavisam bieži skan.
-O nē, arī pirms viņa skanēja, kaut gan tagad, diezgan bieži iet uz atkārtošanos. (smaida)
Datorspēles Jums patīk?
- Kad manas ģimenes nav ar mani, tad tas, protams ir Call of Duty. Ļoti daudz to spēlēju, patīk.
Mūsu komandā ir šopaholiķi? Vai piederat pie tiem?
-Es, dažreiz to izmatoju relaksācijai, bet ne bieži. Dažreiz kļūst jautrāk un vieglāk, kad kaut ko nopērc un palutini sevi. Esmu arī Rīgā bijis pastaigāt pa veikaliem. Es dzīvoju Vecpilsētā, centrā, tāpēc ir iespēja pastāvīgi skatīties uz vitrīnām.
O, Jūs nedzīvojat mūsu „debesskrāpī”, kopā ar pārējiem leģionāriem?
-Nē, es gribēju tuvāk arēnai. Man patīk, ka apkārt ir daudz restorānu, ka es varu pastaigāties, nevis kaut kur braukt ar mašīnu. Es varu iziet un paēst kaut kur pilsētā- tā ir dzīvokļa centrā priekšrocība.
Tas nozīmē, ka Jūs var vienkārši satikt Vecpilsētā?
-Vienkārši, bet parasti es uzvelku kapuci, cepuri uz acīm, un eju. Man patīk pastaigāties, elpot svaigu gaisu, izmēģināt jaunus ēdienus kafejnīcās. Tā, es brauktu ar mašīnu, taču varu pastaigāties.
Vispār, ir interese par automašīnām?
-Man patīk Porche, bet tādas mašīnas man nav. Tagad man ir Cadillac Escalade, tā arī braukāju.
Bronzas? Kā Jums patīk vācu automobiļi?
- Nē, melns. Kad man bija noslēgts pirmais līgums NHL, es nopirku sev BMV. Tai ir jau 12 gadu, bet man neceļas roka to pārdot vai kaut ko ar to izdarīt. Tā ir mana pirmā mašīna, es to mīlu, un ar to ir saistīts daudz patīkamu atmiņu.
Noteikti, trešā sērija?
-Nē, man bija maza mašīnīte, no otrās.
Hokejs līdz tumsai- bērnība Kanādā.
Jums ir brāļi, māsas? Ģimenē ir sportisti?
-Man ir brālis, viņš ir jaunāks par mani. Viņš ir dzimis 1984. gadā- viņam ir 27 gadi, viņš bija hokejists, spēlēja hokeju.
Profesionāli vai amatieru līmenī?
-O, spēlēja profesionāli Vācijā, apmēram trīs gadus.
Varbūt, viņš ir ticies ar Arvīdu Reķi?
-Nē, viņš spēlēja Vācijas otrajā divīzijā, tāpēc viņi nav tikušies. Viņš, starp citu, ir aizsargs.
No bērnības gribējāt būt hokejists?
-Esmu dzimis Kanādā- tur, gandrīz visi grib būt hokejisti. Mēs nācām mājās no skolas, metām savas mantas, kur pagadās, un skrējām laukā spēlēt hokeju un tā līdz tumsai. Tad atkal bija jauna diena, un mēs, atkal, skrējām uz hokeja laukumu, pēc skolas. Zini, es dažreiz atceros, ka esmu laimīgs, jo hokejs ir kļuvis par to pašu hobiju un darbu vienlaicīgi. Iemīļotais darbs- tā ir laime. Es spēlēju ne tikai, lai izdzīvotu, es cenšos paaugstināt savu līmeni. Tas nozīmē ļoti daudz.
Vecāki priecājās par to, ka gribat kļūt par spēlētāju?
- Viņi bija priecīgi. Mans tēvs bija mans treneris, tāpēc liela pateicība par to, ka esmu tik tālu ticis, pienākas viņam. Mamma mani tajā vienmēr atbalstīja- viņa mani nogādāja uz treniņiem sešos, no rīta! Atbalsts bija liels. Kanāda- tā ir īpaša dzīve, tāpēc iet pret hokeju ir neiespējami. Man palīdzēja visā, ko vien var.
Skola, taču, arī bija! Attiecīgi- atzīmes…
-Jā, atzīmes bija labas, kamēr mani, pavisam „neievilka” hokejs, un es nesāku mazāk laika veltīt mācībām. Matemātikā, starp citu, veicās vislabāk.
Tellkvistam patika matemātika, Jučeram- fizika, bet Jūs- matemātiku…
-Jā, man patīk skaitļi, patīk tos redzēt, saprast būtību.
Bērnības mīļākā komanda?
- Viennozīmīgi, Edmontona! Es tur dzīvoju, un manā laikā, viņi izcīnīja kausu, gandrīz, katru gadu. Viens Greckis- tas ir forši. Esmu tiešām laimīgs bērns, visapkārt manai pilsētai bija vienas vienīgas uzvara. Greckis- labākais spēlētājs, priekš manis- leģenda.
Spilgta karjera un patīkami „domājumi”
Vienmēr bijis interesanti paklausīties par Ziemeļu hokeja līgu. Padalīsieties?
- Tā ir kā junioru līga, no 16 līdz 20 gadiem. Tevi var „nodraftēt” tad, kad Tev ir 14-15 gadi. Pēc drafta man bija 17, un pēc noteikumiem, es dzīvoju svešā ģimenē. Tas ir kā profesionālā komandā- tu esi patstāvīgs, tev pašam jārisina savas problēmas, tu braukā pa dažādām pilsētām. Man tā 17 gados bija liela pieredze. Es ļoti ātri izaugu, man radās kaut kādi savi priekšstati, domas par to, ka man pašam jānodrošina sev dzīve.
Jums ir liela NHL komandu krājkasīte. No visām, ir taču kāda īpaša?
- Protams, Reindžers. Es dzīvoju Ņujorkā četrus gadus un spēlēju tur. Tā bija komanda, kura ķērās pie manis un uzņēma mani. Šai komandai ir nereāli bagāta vēsture un spēlēt tajā arēna, bija kaut kas tāds, ko es nekad neaizmirsīšu. Laikam, tā ir mana mīļākā vieta. Tur ir tik daudz dažādu cilvēku un kultūru. Tā, uz visiem laikiem, ir mana mīļākā pilsēta.
Bija laiks, ka Jūs spēlējāt Kalgari, bet pēc tam devāties uz „Dinamo”, uz Krieviju. Tiek uzskatīts, ka no Krievijas atgriezties NHL ir visai grūti. Tas tā ir?
- Man liekas, ka pēdējā reize, kad es atbraucu uz Krieviju, bija mazliet nelaikā. Man bija 25- 26 gadi, es jutos lieliski, bet sapratu, ak tas nav tas īstais laiks, lai atbrauktu. Es mazliet netrāpīju īstajās sliedēs, tāpēc tagad domāju, ka mazliet par agru pametu NHL. Man bija vēlēšanās atgriezties, un es atgriezos. Man bija iespēja, cilvēki man palīdzēja, un es atgriezos. Spēlēju, un vis bija kārtībā. Zini, ja es atrodos šeit, tad tā tas ir vajadzīgs. Es pret to izturos filozofiski, tas ir, ja tā notika- tas ir pareizi un nevar kaut kā izmainīt rezultātu.
Jūsu karjerā bija pārmaiņu brīdis. Tas ir grūti vai esat pieradis?
- Man patīk pārmaiņas. Mana ģimene arī pārbrauc kopā ar mani, mēs pasējam noķert vilni. Protams, ir labi, ja ir viena komanda, kur tu stabili stāvi uz kājām, bet ja jāpošas ceļā, mēs vienmēr esam gatavi. Bez kaprīzēm vai kaut kā vēl.
Tradīcijas pirms spēles ir?
-О,to ir tik daudz, ka visu pat nevar uzskaitīt. Zini, tā ir vesela ceremonija, kad domā par to, bet it kā dari visu pats par sevi.
Tas ir noslēpums?
-Nē, protams. Tu piecelies, duša, ēdiens, kafija, pēc tam, iesildīšanās, bet pēc tam es pārskatu visas sava nūjas. Man vienmēr, pirms spēles ir vienas uz tās pašas kustības, es vienmēr, vispirms, uzvelku kreiso pusi, un vispār, ļoti daudz dažādu sīkumu.
Ar vārtsargiem, pirms spēles, vispār nesarunājas…
-Nē, ar mani mierīgi var runāt. Vienkārši, es parasti koncentrējos uz spēli, un neviens man nepiesienas ar kaut kādām speciālām sarunām. Es sāku koncentrēties vēl pirms arēnas- pirms miega. Pārdomāju dažādas situācijas nākamajā spēlē, es domāju par to, kā rīkošos, ja notiks kaut kas neparasts. Pirms pašas spēles es sagatavojos fiziski, bet manas domas jau ir tīras.
Parasti, par leģionāru brīvo laiku, ir daudz zināms- kompānija ar Holtu priekšgalā, kaut kur Vecrīgā, spēlē biljardu, bet par Jums kaut kā nekas nav zināms.
-Sezonā es nevaru atļauties tā stipri atslābt. Es varu iziet papusdienot vai pavakariņot kopā ar kolēģiem, taču tagad esmu pieaugušāks un saprotu, kas manam ķermenim vajadzīgs. Es saprotu, ka pēcpusdienā es mierīgi braukšu mājās un atpūtīšos. Protams, ir arī tikšanās ar puišiem, bet ir vajadzīgs laiks arī sev. Domāju, ka vecpilsētā mani redzējuši maz cilvēku- tas taču nav slikti, vai ne? Šobrīd ir sezona, un tas ir mans darbs. Man uzdevums ir labi aizvadīt sezonu, un es sekoju tam.
Kāda ir Jūsu attieksme pret tavgajiem un kautiņiem uz ledus?
- Man patīk tādas detaļas spēlē- tas veido hokeja kopumu. Kad Karsums „pieliek” pie kādu pie apmales- tas ir forši. Kad biju jaunāks, tad es varētu ar kādu izkauties, taču tagad ar dūrēm īpaši nelienu. Tu vari iziet laukumā, izdarīt kaut ko nereālu, un dot spēlei startu- publika iedegas, spēlētāji uzsprāgst, tu esi uzdevis spēles gaitu!
Atceraties Kšištofu Olivu?
-О,esmu pat spēlējis ar viņu kopā! Viņš bija lielisks tavgajs un lieliski darīja savu darbu, tika ar to galā uz „urrā””! Liekas, ka viņš ir no Polijas.
Rīgā Jūs nekaujaties, tikai kaut ko kliedzat pretiniekam…
-О jā, dažreiz man patīk pretinieku pakaitināt. Vienmēr atradīsies daudz spēlētāju, kuri kausies, bet man vienmēr paticis ar viņiem parunāt. Es varu viņiem kaut ko pateikt, uzkliegt, un viņi jau vairs nevarēs koncentrēties spēlei. Tas mani koncentrē spēlei, bet viņus tieši pretēji- izsit no ierindas. Tas ir gadījuma jautājums.
Pat Jūsu avatars tvīterī daudz ko izsaka! Un arī uz noraidīto soliņa Jūs kaut ko bubināt sev zem deguna….
-О jā, tas tiesa. Es tā vienmēr daru, tas ir nācis līdzi no Kanādas, visdrīzāk.
Jūsu karjeras augstākais punkts, pēc Jūsu domām?
- Kalgari! Pēdējā sezona bija tiešām lieliska! Tas bija tas laiks, kad es uz ledus veicu tādas virāžas… Pašam bija prieks par savu spēli.
Ir atmiņas par neparastām spēlēm?
-Jā, atceros kā mums salūza autobuss, un mēs trīs stundas gaidījām, kad viņu salabos. Trīs stundas, vari iedomāties?
Nedaudz par Rīgas „Dinamo”
Šo gadu, Jūs ar komandu, sagaidījāt lidostā, pēc Špenglera kausa?
-Jā, tas jau bija Jūsu, latviešu Jaunais gads! Vēlāk, kad tikām galā ar mantām, mēs to sagaidījām Rodžera (Rodrigo Laviņa) un viņa sievas Janas kompānijā. Bija forši, godīgi.
Labākais draugs komandā Jums ir?
-О, mums ir lieliska komanda, vesela grupa spēlētāju. Izbraukumos esmu kopā ar Frederiku Vargu.
Tā, pat nepateiksi, ka draudzējaties. Bet no latviešiem?
-Karsums, Sprukts- parasti tā ir mana kompānija. Godīgi sakot, grūti atdalīt draugus no vienkārši paziņām- mēs visi draudzējamies! Visi palīdz, visi sarunājas. Mums visi ir draudzīgi. Lūk, ar Sašu draudzējamies. Viņš, starp citu, lieliski runā angļu valodā.
Tas gan ir pārsteigums, runā, ka viņam tas esot grūti.
- Nav taisnība. Viņš lieliski runā. Mums ir bijušas gan pusdienas, gan vakariņas: viņš lieliski sarunājas ar mani. Viņš visu saprata un uzturēja sarunu.
Ir grūti pierunāt ārzemju spēlētāju atbraukt un spēlēt KHL?
-Es nezinu, es vienkārši biju bijis Rīgā, kad saņēmu vīzu, lai lidotu uz Maskavu, spēlēt „Dinamo”, tāpēc uzreiz izdarīju secinājumus par pilsētu. Man patīk spēlēt Rīgā, te ir viss: līdzjutēji, laba arēna, skaista, klusa pilsēta. Es gribēju šeit spēlēt- es spēlēju.
Esmu dzirdējusi par vasaras hokeja nometni ar Džeimiju Lundmarku. Pastāstīsiet?
- Jā, mēs šo lietu sākām pagājušajā vasarā. Tas saucas «Top marks hockey with Jamie Lundmark».Tā ir peicu dienu nometne bērniem no 9-12 vai 12-15 gadiem. Mēs palīdzam bērniem, veidojam viņiem noteiktu pamatu, kaut nelielu pieredzi. Man tas ļoti patīk, tas ir priekš manis.
Tā bija Jūsu idejā?
-Jā, mana. Es to sāku, un man palīdzēja cilvēks no manas pilsētas. Viņš tur spēlē un man palīdz. Tas ir lieliski kā priekš bērniem, tā priekš manis. Man ļoti patīk ar to nodarboties.
Mums bija tāds spēlētājs Broks Trotters. Aizvadīja labu sezonu, taču uzķērās uz Monreālas „slideno” piedāvājumu. Kā Jūs, viņa vietā rīkotos?
- Es nezinu visas pāriešanas detaļas, taču es, visdrīzāk, neaizietu. Aiziešana, tas ir noteikts risks, bet man šeit, pagaidām, patīk. Man ir komfortabli, man patīk, es spēlēju, un man šajā sezonā ir mērķi.
Bijāt pazīstami ar Sandi Ozoliņu pirms Rīgas?
-Mēs bijām spēlējuši viens pret otru, bet nebija nekas vairāk kā tikai paziņas. Tagad mēs sarunājamies un sēžam blakus pa ceļam. Viņš ir lielisks cilvēks, īsts līderis.
Rīgā ir daudz līdzjutēju: fotogrāfijas, autogrāfi, personīgie fani…
-Šeit viņu ir ļoti daudz, un tas ir obligāti. Vajag dalīt ar viņiem savu laiku- viņiem tas patīk, un es šo procesu neapstādinu. Viņiem patīk, viņi veido atmosfēru, bet es parakstos, fotografējos. Man nav vienalga.
Rubrikas „Tikšanās Tokyo” galvenais jautājums. Kurš mūsu komandā ir pats simpātiskākais? Atbildes, vienmēr, ir negaidītas, bet Miķelis ir līderis.
-Kriss Holts! (jokoju) Es domāju, ka Soča! (Kristaps Sotnieks). Bet no leģionāriem- lai ir Frederiks, viņam ir zviedru sprogas.
Parakstīsiet mums kaut ko, par piemiņu?
-Protams! Visu labu!
Jelizaveta Alferjeva, Dinamofans