Ir ēdieni, kurus mēs apēdam, un viss. Ir tādi, kurus baudām. Un ir tādi, kurus baudot, mēs tos dievinām, cildinām un kļūstam no tiem atkarīgi. Tā mēdz gadīties ikvienam un ar ikvienu ēdienu. Arī man. Šoreiz ar karpačo. Ēdienu, kuru piedāvā tik daudzās vietās, kurš ir tik dažāds, bet tik līdzīgās variācijās, tomēr reti kur tas atstāj uz garšu un smaržu tik graujoši spēcīgu iespaidu, ka liekas – nekas cits vairs labai ēdienkartei nav nepieciešams.