Nesen redzēju tādu murgainu sapni. Tajā politiski aktīvi uzņēmēji, kuri vairs nevarēja stāvēt malā, baroja Latvijas iedzīvotājus ar bezmaksas zirņiem Lido restorānos. Un iedzīvotāji, laimīgi kā Zīgerista banānus saēdušies, pēc tam devās uz vēlēšanu iecirkņiem un balsoja par šo uzņēmēju partiju. Un tai atkal izdevās, tāpat kā izdevās tad, kad tā saucās Latvijas ceļš, Tautas partija, Jaunā partija, Mācītāju partija un vēl nez kā. Šoreiz tā bija izpaudusi savu pašapziņu nosaukumā Varenā Latvija.
Nosaukums, protams, simptomātisks. Ja parunā ar psihoteraipeitiem, viņiem ir diagnoze vismaz diviem no tiem, kas šobrīd organizē vareno Latviju. Protams, tikai privātās sarunās. Diagnoze skan – sociopātija.
Lūk, tikai dažas sociopātu pazīmes:
- grandioza pašapziņa;
- patoloģiska un ļoti pārliecinoša melošana;
- apkārtējos neuzskata par cilvēkiem, bet par mērķiem un iespējām;
- mērķis vienmēr attaisno līdzekļus;
- pārliecība , ka ir viszinoši un visspēcīgi;
- nekad neatzīst savu vainu, vienmēr vaino citus, pat ja noķerti aiz rokas;
- meklē situācijas, kur viņu tirāniskā uzvedība tiek akceptēta un pat apbrīnota;
- mērķis – panākt upura piekrišanu.
Mūsu situācijā upura piekrišana ir vēlēšanās atdota balss, par kuru šogad cīņa būs skarbāka nekā jebkad iepriekš. Ļoti iespējams, ka eksprezidentei Vīķei-Freibergai ir liela taisnība, runājot par pēdējo kauju.
Tam noteikti piekrīt gan politiķi, gan politikāņi, jo neba nu liela mīlestība ir viņu precību pamatā. Lielāks karaspēks dod iespējas rīkoties ar lielākiem resursiem un rada lielāku respektu. Toties, protams, apgrūtina strauju reaģēšanu un nav izslēgts, ka kāds flangs pēkšņi dezertē.
Arī pēdējā laika izmaiņas mediju īpašnieku struktūrā nepārprotami liecina par gatavošanos lielai cīņai. Kopš Dienas izdevumi pieder t.s. Londonas investoriem, jau četras reizes uz pirmajiem vākiem bijis Andra Šķēles portrets, tādējādi padarot viņu par aktuālāko Latvijas personu šo izdevumu izpratnē. LNT jaunais īpašnieks Andrejs Ēķis jau skaidri pateicis, ka, ikreiz iekāpjot lidmašīnā, viņš pasakās Šleseram. Ēķa kungam varētu ieteikt arī nomesties ceļos, ikreiz ieejot Rimi. Bet TV5 tūlīt sākšot pievērsties reģioniem. Latvijas televīzijā Lembergs var mierīgi klāstīt, ka viņam nav nekāda sakara ar Ventspils biznesu, un žurnālisti tam neiebilst. Kaut gan vēl 2008.gadā tāda nevalstiska organizācija kā Biznesa attīstības asociācija Lembergam par darbu samaksājusi 132 tūkstošus latu. Par Neatkarīgo Rīta Avīzi nerunāsim. Nekas daudz pāri nepaliek.
Kāpēc es jums to visu stāstu? Jūs, kas esat šeit, to visu labi saprotat, jūs kritisku aci raugāties uz to, ko un kā kurš medijs stāsta un – galvenais – nestāsta, jūs protat atšķirt reklāmas un PR materiālus no ziņām, jūs spējat atšķirt problēmas no pseidoproblēmām. Kā piemēru minēšu tikai vienu – finanšu ministra Repšes cīņu ar kriminālnoziegumā notiesātā Sončika kādreizējo biznesa partneri Jakānu un viņa it kā padoto, kriminālnoziegumā apsūdzēto Vaškeviču, kuri gadu garumā kūrējuši nodokļu iekasēšanu, nemaksātāju ķeršanu un kontrabandas apkarošanu mūsu valstī iepretim problēmai, ka Rietumos nesapratīs Repšes uzvalku… Jūs protat atšķirt mazāku ļaunumu no lielāka.
Jūs to visu zināt, jo esat ilgāku laiku sekojuši procesiem valstī un “lielākos kretīnus” un nothingspecial’us atceraties arī pēc gada un trim. Tas jūs ir novedis līdz attiecīgam briedumam, un tas ir iemesls, kāpēc esat šeit un nevis savā virtuvē, lamājot visus pēc kārtas un jau kuro reizi sarunā ar kaimiņu apliecinot, ka balsot neiesiet, jo visi ir zagļi.
Vēl tas cilvēks virtuvē purpina, ka nekādu dekoderi par 40 latiem viņš točna nepirks, jo tie Latvijas kanāli jau tāpat neko normālu nerāda. Un tad kādu dienu pie šī cilvēka atnāks, piemēram, Tautas partijas jauniešu organizācijas pārstāvis ar papīra karodziņu pie krūtīm un reizē ar nelielu aģitāciju piegādās viņam Lattelecom subsidēto melno kastīti… Arī paskaidros, kāpēc skolēnu autobusiem obligāti jābūt oranžiem.Un pēc tam attiecīgajā oktobra sestdienā cilvēks tomēr saņemsies, aizies un nobalsos.
Lūk, šis cilvēks ir mērķis, kura labprātīgo piekrišanu polituzņēmēji centīsies iegūt. Un šādu cilvēku nav mazums. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka nepilni 40% – tātad vismaz katrs trešais pilsonis vēl nav izlēmis, par ko balsot, vai vispār neplāno doties un izmantot savu daždien pat vienīgo iespēju ietekmēt procesus valstī.
Bijušais Satversmes tiesas priekšsēdētājs Aivars Endziņš pirms neilga laika precīzi formulēja, ka Latvijas sabiedrības šībrīža patiesā problēma ir tā, cik daudz cilvēku izvēlas neko nezināt par to, kas notiek, – nelasīt, neskatīties un neklausīties. Viņi ir tie, pateicoties kuriem Šlesera partijas no pāris reitinga procentiem starpvēlēšanu periodā vēlēšanu dienās pēkšņi uzlec līdz desmit. Tas nekas, ka pēc tam gandrīz tikpat strauji atkal nolec. To milzīgo seju pie lielveikala sienas taču pat gribēdams nevarēja nepamanīt…
Ja man jautā, ko darīt, atbilde ir – iet un runāt vai draugoties, vai tvīterot ar cilvēkiem par politiku. Vai iedot palasīt kaut ko, kas pašam licies interesants un svarīgs. Jūs taču vislabāk zināt, kurš no jūsu apkārtējo loka joprojām izmisīgi gaida otru no solītajiem 50 tūkstošiem darbavietu Rīgā vien – pirmo ieguva Gaiķēna kungs –, un kurš noticēs, ja viņam solīs atkal, bet divreiz vairāk un visā Latvijā… Jūs zināt savus draugus, skolasbiedrus, kolēģus, tantes un brālēnus… Katru ar citu iemeslu, kāpēc justies pieviltam, atstumtam un nevajadzīgam. Vienalga – Latvijā, Īrijā vai Norvēģijā.
Runājiet par konkrētiem notikumiem, par politiķu darbiem un vārdiem. Par paradoksālo. Man, piemēram, pēdējā nedēļā izskanējusī politiķa atziņa nr.1 nāk no deputātes Ingrīdas Circenes mutes. Viņa teica, ka „viņai tāds darbiņš, ka ikdienas tērpus viņa pērkot Parīzē un svētku tērpus Rīgā…” Runājiet par šīm divām realitātēm.
Bet runājiet par faktiem – darbu un runu faktiem, nevis par savām emocijām. Jo mērķis jau nav kādu pārliecināt balsot par kādu konkrētu partiju. Mērķis ir apgādāt cilvēku ar to informāciju, ko viņš pilnīgi noteikti nesaņems no reklāmas materiāliem un aģitatoriem. Lai cilvēks pats var izlemt, kuri politiķi ar līdzšinējo darbību ir apliecinājuši daudzmaz vērā ņemamu kompetenci un godaprātu un kuriem turpmākos četrus gadus jāmācās angļu valoda vai jāpārlasa paša pieņemtie likumi par valsts amatpersonas deklarācijas aizpildīšanu.
Runājot klasiķa vārdiem: „Beigu galā jūsu paša prātam jābūt tiesnesim: jums jāpaļaujas uz paša veselo saprātu un inteliģenci, jūs nevarat paļauties uz citiem, meklējot patiesību.” Vēl viens ieteikums tiem, kas tiešām vēlas politiski izglītoties, ir organizēties grupās un darīt to kopā, jo vienatnē aptvert visu ir pagrūti.
Aiciniet deputātus vai kandidātus uz atklātām sarunām. Nevajag gaidīt konfeti lietu Arēnā vai kad pie jums oficiālās un obligātās tūres ietvaros atbrauc partiju spices vīri un sievas, kas vairumā gadījumu zina atbildes uz jautājumiem. Izvēlēties paši un uzaiciniet – kādu novadnieku, kādu profesionāli interesantu vai šaubīgu kandidātu, kādu skandālistu. Izlemiet un aiciniet – tas nekas, ka nevarēsit solīt vairāk par padsmit cilvēkiem auditorijā un tikai amatieru video Youtube. Ja negrib, lai nebrauc – arī tā jums būs informācija. Bet jums pašiem būs labs iemesls uzzināt un atcerēties dažnedažādus faktus, ja nopietni gatavosities šīm sarunām.
Vēl pāris vārdos par procesiem, kuri, manuprāt, būtu pelnījuši visas sabiedriski un politiski aktīvās sabiedrības uzmanību tūlīt.
Pirmkārt, jautājums, kas notiek ar KNAB, kuram teju teju jāsāk uzraudzīt vēlēšanu kampaņa. Biroja vadītājs Vilnītis notiekošo pavisam nesen formulēja vārdos – man jāpabeidz biroja reorganizācija, kas ir uzdota. Ir pazīmes, kas liek domāt, ka šo pārmaiņu mērķis nav padarīt biroju spējīgāku.
Otrkārt, vai ir plāns, ko darīt, ja Augstākās tiesas priekšsēdētājs nosauc kādu sabiedrībai nezināmu ģenerālprokurora amata kandidātu un Saeimas nu jau opozicionārais vairākums nolemj rīkoties strauji, nedodot pilsoņiem – saviem vēlētājiem – pietiekami daudz laika saprast, par kādu cilvēku, par kādu profesionāli ir runa?
Treškārt, vai nav simptomātiski, ka klajā nākusī šmuce par Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja pirktajiem PR pakalpojumiem, kā izskanēja, tā arī noplaka. Esam tā pieraduši pie šīm mazajām cūcībām, ka pat no personas tik nozīmīgā amatā vairs neprasām nepārprotamu godīgumu un godaprātu. Vai kāds var apgalvot, ka tādu gadījumu kā Kubuļos nebija vēl daudz, bet mēs par tiem neko neuzzinājām, jo tur vietējiem komisiju darbiniekiem pietrūka drosmes un vēlēšanās iejaukties… Un Cimdars, aizņemts ar tēla veidošanu, arī neko nepārbaudīja…
Nobeigumā atgādināšu, ka drīz būs piecpadsmit gadu apkārt, kopš politiķis un arī veiksmīgs uzņēmējs Vilis Krištopans izteica skaļi savu domu par muļķu zemi, kurā viņam nākas uzturēties. Politiķa uzņēmējdarbība izrādījās pietiekami veiksmīga. Nu, šķiet, viņš pamet Maiami un ierodas muļķu zemē tikai pēc kāda golfa kausa.
Tomēr viņa tēze joprojām ir aktuāla, un man šķiet, ka sabiedrības vispārējam dvēseles stāvoklim nāktu jūtami par labu, ja izdotos pierādīt, ka Lielajam Vilim tomēr nav taisnība. Vai vismaz – vairs nav.
Raksta autore ir bijusī žurnāliste Baiba Strautmane. Tas teikts kā runa domubiedru grupas “Kopa” pasākumā sestdien