No vienas puses ir apsveicami ir ķerties klāt ar tādu sparu kādas sen samilzušas problēmas risināšanai, jo ne jau vienas dienas laikā Eiropā, kā arī Latvijā radās problēmas ar jauniešu bezdarbu. No otras puses, Eiropas Savienībā šis nebūt nav pirmais gadījumus, ka tiek rakstītas programmas, algoti konsultanti, piešķirta nauda programmu īstenošanai, bet tā arī reāls problēmas risinājums netiek sasniegts, jo problēmu risināšanai neder kampaņas, bet gan vajadzīgs ilgs un pacietīgs darbs, būtiskas reformas izglītības jomā un nodarbinātības politikā. Tāpat būtu ļoti vēlams, lai valstī augtu ekonomika un rastos jaunas darbavietas. Tad, saasinoties konkurencei par darbarokām, darba devējs vairs nerauktu degunu, ka darbinieks pa jaunu.
Gribas vien piebilst, ka ne tikai jaunieši ir bez darba. Darbu nevar atrast arī tās jaunās sievietes, kuras ir pārsniegušas 24 gadu jaunības slieksni, bet kurām dzimuši bērni un tā dēļ vajadzēja sēdēt mājās ilgu laiku, lai tos audzinātu. Tāpat ilgstoši bez darba ir cilvēki, kuri pārsnieguši 50 gadu vecumu vai kuriem strauji tuvojas pensijas gadi. Pašlaik Latvijā daudzi runā par nepieciešamību palielināt pensionēšanās vecumu, bet, kā šiem cilvēkiem saglabāt iespēju pelnīt sev iztiku, īpaši neviens nepiemin.
Darba devēji patlaban īpaši nemīl ne jaunus, ne arī vecus cilvēkus. Bezdarbs tagad ir liels, un galvenais karalis ir darba devējs, kurš, lai arī nedrīkst nevienu diskriminēt ne pēc dzimuma, ne vecuma, to dara. Kā izveidot sistēmu, lai darba devējam būtu izdevīgi pieņemt darbā gan jaunus, gan vecus cilvēkus, nav nemaz tik viegli atbildams jautājums. Ļoti negribētos, lai Latvija, risinot jauniešu bezdarba problēmas, izvēlētos veidot tikai subsidētas darbavietas un uzņēmējiem piemaksāt vai sniegt nodokļu atlaides, ja tiek algots jaunietis. Subsīdijas parasti ir labs īstermiņa risinājums, bet ilgstoši tās kropļo tirgu, mazina efektivitāti un konkurētspēju.