Diena no tiesas bija izdevusies skaista – lai gan bija auksts, debesis bija skaidras un vēja nebija. Izurbām pirmos āliņģus. Copes nebija, tāpēc devāmies meklēt zivju barus pie citiem āliņģiem. Tā, ejot pa ledu, atklājām vietas, kur copējuši citi amata brāļi. Diemžēl atstātās pēdas sniegā un saurbtais ledus nebija to vienīgās vizītkartes – sniegā mētājās gan izsmēķi, gan šokolādes batoniņu ietinamie papīri, kā arī pa kādai tukšai grādīgās dziras pudelei. Bonusā šīm drazām arī mazi, apledojuši asarīši, vai ķīši, kurus tur sēdējušais nav uzskatījis par gana lielu lomu, lai nest mājup. Vēl jo skumjāk, ka šis cilvēks izmakšķerētajām zivtiņām nav devis otru iespēju – augt lielākām. Nereti makšķernieku pulcēšanās vietas bija izrotātas ar dzelteniem iekrāsojumiem baltajā sniegā. Tā teikt – turpat ēd un turpat ķēzī.
Diemžēl šādas makšķernieku pulcēšanās vietu “vizītkartes” ir ierasta parādība uz daudziem populāriem Latvijas ezeriem un upēm. Dažkārt pēc tām var redzēt kā zivju migrācijas ceļus, tā arī to pulcēšanās vietas. Piemēram, kad Lielupē ziemas laikā ienāk salakas, uz to ķeršanu pulcējas tūkstošiem makšķernieku, pēc kuru atstāto drazu kultūrslāņa vislabāk redzams, kāds bijis zivju migrācijas ceļš.
Jāteic, ka makšķernieki nebūt nav vienīgie cūkmeņi. Tādi ir arī sēņotāji. Atceros, kādu gadījumu, kad kopā ar vienas iepriekšējās darba vietas kolēģi kopā devāmies sēņot kādā no Pierīgas mežiem. Bija vasaras beigas. Todien viņam nebija jāsēž pie auto stūres, tāpēc kolēģis nolēma veldzēt slāpes ar pudeli alus. Tā nu soļojām pa mežu, kurā atkal diemžēl netrūka sēņotāju un ogotāju atstāto drazu. Sodīdamies par cilvēkiem, kuri piecūkojuši mežu, mans bijušais kolēģis iztukšoja alus pudeli un iemeta to mežā. Uz manu jautājumu, kādēļ tā rīkojies, viņš nekavējās ar atbildi: “Kāpēc lai es tā nerīkotos? Viena pudele mežā vairāk vai mazāk...”
Nespējot atrast neskartas, pareizāk sakot, nepiecūkotas un zivīm bagātas vietas Latvijā, daudzi makšķernieki tās meklē ārzemēs, dodoties, piemēram, uz Ālandu salām Somijā. Pagājušajā pavasarī turp vēlējos doties arī es, tomēr vēlāk pārdomāju, jo cits mans copes kolēģis, atbraucot no Ālandiem, zināja stāstīt, ka gan zivju palicis mazāk, gan apkārtne cūcīgāka. Peldošas “Cēsu alus” bundžas tur vairs nav retums.
Te nu rodas jautājums gan makšķerniekiem, gan citiem atpūtas mīļotājiem kā mežā, tā pie ūdeņiem - vai tiešām jums patīk atpūsties tādā – pašu radītā miskastē? Vai tiešām atnestie pilnie šokolādes batoniņi un grādīgās dziras pudeles neizlietotas bijušas vieglākas, nekā tukšas, lai tās aiznestu līdz tuvākajai atkritumu kastei? Vai mēs – Latvijas makšķernieki tiešām ne ar ko neesam labāki par mūsu dienvidu kaimiņiem – lietuviešiem, kuru cūkošanās dēļ Liepājas pašvaldība savulaik ieviesa licencēto makšķerēšanu Liepājas kanālā? Vai tiešām mums patīk, ka pavasarī, izkūstot upju un ezeru ledum, gar to krastiem skalojas tukšas pudeles, cigarešu paciņas un citas drazas? Un galu galā – ja mēs tā rīkojamies, kāpēc mēs neķēzāmies paši savos mājokļos?
Kā jau katru pavasari, ledus un sniegs nokusīs, atklājot visai neglītu drazu slāni. Darbīgi cilvēki lielo pavasara talku laikā tās savāks. Tiesa, talcinieki nekāps uz nedrošā pēdējā ledus, kur savas drazas būs atstājuši tūkstošiem makšķernieku. Šīs drazas, piesārņojot ezeru un upju ūdeņus, klusi nogrims.
Bet varbūt laiks pienācis mainīties un šīs pārmaiņas sākt ar sevi. Var taču paņemt līdzi maisiņus atkritumiem, lai tos nenāktos atstāt uz ledus vai mežā. Ja reiz bijām tik stipri, lai pudeles vai šokolādes batoniņus atnestu, būsim gana spēcīgi, lai aizvāktu arī pašu radītos atkritumus. Tā rīkojoties, varēsim baudīt neskartu un nepiecūkotu dabu arī Latvijā, nebraucot uz ārzemēm.